Nu jau kopš vasaras varam sekot līdz nodokļu skandāla epopejai Lielbritānijā ar turienes bijušo finanšu ministru N. Zahawi. Ilgi nepievērsu tam uzmanību, jo likās, ka tas ir Lielbritānijas iekšējais jautājums. Tomēr tas pat pēc 1/2 gada arvien tik pieņemas spēkā, tāpēc nolēmu tomēr iedziļināties.

Kas tad notika?

Nodokļu guru Dan Neidle pievērsa plašākas publikas uzmanību tam, kā toreizējais finanšu ministrs izvairījies vismaz no ap GBP 3,7 milj. kapitāla pieauguma nodokļa samaksāšanas Lielbritānijas budžetā. Nepretendējot uz perfektu faktu izklāstu un neejot visu notikumu detaļās, tālāk ir īss apkopojums, kā saprotu lietas būtību no paša Neidle veiktā lietas hronoloģiskā apkopojuma. Papildus nodokļu jautājumiem interesenti turpat var papētīt notikumu attīstību, kur dažādi lielie mediji ir veikuši savas izmeklēšanas un ministra advokāti draudēja iesūdzēt Neidle tiesā par apmelošanu.

Shēma

No stāsta apkopojuma var noprast, ka ap 2000. gadu Zahawi izveidojis startapu YouGov, kura 42,5% daļas pieder Gibraltāras uzņēmumam. Gibraltāras uzņēmumu, savukārt, kontrolē trasts, kuru kontrolē Zahawi tēvs. Neidle uzskata, ka struktūra izveidota mākslīgi ar mērķi izvairīties no Lielbritānijas IIN, tādēļ Zahawi pašam bija jāsamaksā šo nodokli par YouGov kapitāla daļu pārdošanu. Respektīvi, nav cita ekonomiska pamatojuma veidot uzņēmumu Gibraltārā, kā vien izvairīties no nodokļiem Lielbritānijā. Gibraltāras uzņēmumam nav jāmaksā nodokļus Gibraltārā no attiecīgā kapitāla pieauguma. Sākumā šie likās tikai pieņēmumi. Tomēr ar laiku faktu cilpa savilkās ciešāk. Piemēram, no kādiem YouGov publiskā piedāvājuma (IPO) dokumentiem izrietēja, ka ministrs kā beneficiārs ir jau iepriekš saņēmis dāvanu no attiecīgā trasta.

Nodokļu administrācijas informācijas atklātība

Sākotnējo pieprasījumu turienes nodokļu administrācijai (HMRC) Neidle aizsūtīja, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumu, kas ļauj jebkurai personai pieprasīt no publiskas personas jebkuru informāciju, kas ir viņu rīcībā. Tas neaprobežojas tikai ar oficiāliem dokumentiem un aptver, piemēram, melnrakstus, e-pastus, piezīmes, telefonsarunu ierakstus un videonovērošanas ierakstus. Starp citu, Latvijā arī ir šāds likums un pat samērā plaša tiesu prakse. Kādā no šādām tiesu lietām pat skaidrots sīkāk, ka tiesības piekļūt iestāžu rīcībā esošai informācijai, kas saistīta ar publiskās pārvaldes budžeta līdzekļu izlietojumu, ir attiecināmas arī uz informāciju par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību un nodibinājumu budžeta līdzekļu izlietojumu.

Izlīgums

Vien pēc pāris mēnešiem amatā Zahawi atkāpās no ministra amata. 2023.gads sākās ar ziņām, ka Zahawi ir vienojies ar HMRC par minētā nodokļa un sankciju apmaksu. Šajā BBC televīzijas sižetā Neidle stāsta, ka pirms dažiem gadiem Zahawi ir saņēmis at GBP 27 milj. no YouGov, bet nav tos deklarējis HMRC. Pats Zahawi to skaidrojot joprojām kā tēva saņemto naudu, kaut gan beigās paziņojumā Telegraph viņš pats apgalvo, ka bijis YouGov līdzdibinātājs.

Kā nošķirt administratīvo no kriminālprocesa?

Neidle skaidro, ka ja tā viennozīmīgi būtu paša Zahawi nauda, tad būtu pamats vērtēt kriminālatbildības piemērošanu. Neidle intervijā BBC ļoti labi paskaidro robežu – HMRC izlīguma pārrunu laikā droši vien nav varējusi iegūt pierādījumus par apzinātu rīcību ar nolūku izvairīties no nodokļiem, ko viņi pēc tam varētu pierādīt tiesā. Šo pēdējo tēzi, cerams, VID attiecīgie speciālisti ierāmēs, lai nošķirtu – kad iet uz administratīvo procesu, kad slēgt izlīgumu un kad iet uz kriminālprocesu. Uz kriminālprocesu tagad sāk iet visādas brīnumainas nodokļu lietas, par kurām tiesnešiem ir maza pieredze un izpratne. Un sodi nodokļu krimināllietās kļūst arvien bargāki.

Par izlīgumiem – kā drīz būs?

Turklāt, esmu pārliecināts, ka nav vairs tālu diena, kad VID samērā regulāri slēgs reālus izlīgumus (nevis tos, kur nodokļu maksātājam jāpiekrīt VID uzrēķinam, lai tiktu vaļā no sankcijām), lai bizness varētu veikt tālāk biznesu, nevis gadiem tiesātos. Ironija, bet šajā gadījumā izlīgums bija tieši par to, ka samaksājot pamatsummu, HMRC nepiemēroja soda naudu. Te, starp citu, pieejamas HMRC vadlīnijas, kā Lielbritānijā slēdzami izlīgumi.

Brīvprātīga atzīšanās

Starp citu, lai šo jomu sakārtotu, Latvijā nepieciešami arī speciāli noteikumi par t.s. voluntary disclosure. Tātad, cilvēkiem un uzņēmumiem jābūt skaidrībai – ja esmu sapratis, ka pirms 2 gadiem man vajadzēja samaksāt nodokli, kas man par to būs, ja samaksāšu tagad. Piemēram, vakar zvanīja čoms, kurš sapratis, ka IIN par akciju pārdošanu vajadzēja jau deklarēt pirms 1/2 gada, nevis ar gada deklarāciju, kā viņš bija iedomājies. Viņš sāka gūglēt un sabijās, atradis, ka piemērojams arī līdz EUR 30 000 administratīvais sods. Pēc sarunas ar mani izrādījās, ka velns nav tik melns – papildus nodoklim piemērojama vien nokavējuma nauda 18,25% gadā, ko pēc IIN deklarēšanas EDS aprēķina automātiski. Tomēr situācijas mēdz būt daudz sarežģītākas – ja jāpiemaksā par pirms gada importētām precēm, vai sociālo, ko drīkst koriģēt ne vairāk kā reizi (un ja tas ir jau koriģēts?), vai jāsamaksā par pagātni, kad juridiskā persona vēl nemaz nebija dibināta, bet ārzemju uzņēmuma darbinieki Latvijā bija aizrāvušies ar kreatīvām darba attiecību shēmām..

Kā var pieķert arī Latvijā?

Visbeidzot, biznesam jāielāgo, ka informācija arvien vairāk cirkulē ne vien starp nodokļu administrācijām, bet arī citos virzienos (bankas ziņo VID par Latvijas rezidentiem, administrācija var sniegt info žurnālistiem, no šī gada digitālās platformas ziņo par tajās strādājošiem pārdevējiem, pat advokātiem un grāmatvežiem ir gadījumi, kad jāziņo VID). Nodokļu vajadzībām tuvu pieņemšanai ir Čaulas uzņēmumu nodokļu direktīva, kas ļaus skatīties cauri uzņēmumiem bez ekonomiskās būtības. Eiropa ir pilna jau tagad ar tiesu lietām, kurās pat bez minētās direktīvas tiesa nodokļu vajadzībām ignorē starpniekus un skatās uz lietas būtību. Tādēļ laiki, kad iespējams paslēpties aiz kādas korporatīvas čaulas, iet uz beigām. Korporatīvajās struktūrās jāvalda principam – mazāk ir vairāk.