Turpinām šķetināt galvenās atziņas no grāmatas par PVN izkrāpšanu (te ir links uz pirmo blogu).

Ar ko izkrāpt PVN?

Interesanti, kādēļ noziedznieki nelabprāt izvēlas pakalpojumus, jo tur taču transportēšanas un uzglabāšanas izmaksu vispār nav. Tomēr arī pieprasījuma izdomātiem pakalpojumiem parasti nav. Turpretī, fiziski mazas, bet pēc iespējas dārgas preces palielina peļņas iespējas un tās kādam vienmēr būs vajadzīgas, it sevišķi, ja cena palaista mazliet zem tirgus. Luksus vai rūpniecības preces arī nav labs variants, jo tur preču apgrozījums nav pietiekoši ātrs. Šai ziņā ideāla izvēle noziedznieku acīs varētu būt elektro-preces, dārglietas un apģērbs. Lai pēc iespējas vairāk varētu ielikt kabatā, noziedzniekam vajag preču pirkumu organizēt bez PVN, bet pārdošanu – ar.

Dārgmetāli

Piemēram, dārgmetālu tirgū 1970. gados Lielbritānijā bija krāpnieki, kas izskaitļoja, ka noteiktas zelta monētas no Dienvidāfrikas neapliekas ar PVN, bet pēc pārkausēšanas tās aplikās. Parasti pirms pārdošanas vietējā tirgū arī ievešana no citām valstīm rada situāciju, ka pirkumam (reversais) PVN nav maksājams valstij, bet tikai uzskaitāms PVN deklarācijā.

Tehnika

Kopš 90. gadiem izkrāpēju modē sāka nākt gadžeti. Droši vien Latvijā slavenākā no šādām lietām bija Dinaz mikroshēmu PVN lieta par aptuveni EUR 20 milj. no valsts izkrāptu PVN. Vainīgiem – 5 gadi nosacīti. Šajā lietā vainīgs bijis eksports – ja preces nopērk ar PVN un pēc tam tās eksportē, šis pirkuma PVN ir atgūstams no valsts. Visbiežāk šādos izkrāpšanas gadījumos preces vai nu valsti nemaz nepamet un tad tās var laist pa riņķi atkal, vai arī pārdevējs (tiešais vai dziļāk darījumu ķēdē) ir ielikta čaula, kas no pircēja saņemto PVN nemaz nesamaksā valstij.

Noziegums un sods

PVN sistēmas perversumu parāda ne vien tas, ka visa Latvijas tauta maksā par šo no valsts izkrāpto naudu, bet arī sodu nesamērīgums. Klasisks pretstats, ko savā rakstā piemin bijušais VID Finanšu policijas šefs Edijs Ceipe – 2 mēneši reāla cietumsoda par EUR 121 rēķina nesamaksāšanu restorānā. Viņš turpat arī norāda uz sabiedrības toleranci pret nodokļu nemaksāšanu:

Iedzīvotāju daļa, kas piekrīt saņemt lielāku atalgojumu, pat ja tas nozīmē nodokļu nenomaksu, 2017. gadā bija 42,9 %..

SKDS veiktais pētījums “Sabiedriskās domas pētījums par finanšu un nodokļu politiku” par 2017.g.

Uz sodu nesamērīgumu arī norādījusi arī bijusī VID ģenerāldirektore I.Cīrule:

Nenotiek tā, ka vainīgie saņemtu pietiekami bargus sodus, tāpēc arī valda visatļautība, dominē viedoklis, ka finanšu noziegums jau nav tāds noziegums kā noziegums pret personu..

I.Cīrule intervijā Dienai 19.12.2016.

Kas ir sliktākais, kas var notikt?

Man šķita zīmīga kāda nesena Darknet Diaries podkāsta epizode, kurā bija saruna ar IT spečuku, kurš izdomāja par tikko nomirušiem cilvēkiem iesniegt ASV IRS (VID) nodokļu deklarācijas, lūdzot IIN pārmaksas atmaksu. IRS vēl nebija piefiksējis attiecīgo cilvēku nāvi un tādēļ šis izkrāpējs uz viltotu kredītkaršu kontiem saņēma no valsts ap 150 tūkst. nedēļā. Tātad, nekādu problēmu pasmelties miljonus no budžeta. Viņš pats stāsta, ka klikšķis viņa galvā notika krietni pirms tam, kad viņš savu krāpniecisko darbību karjeras sākumā eBay sāka tirgot beisbola cepurītes ar viltotiem it kā slavenību parakstiem. Kad viņu pieķēra, policisti atnāca uz mājām un pateica, lai viņš tā vairs nedara un lai atmaksā cietušajiem naudu. Tad viņš saprata, ka nekas jau traks nenotiks pat tad, ja viņu pieķers.

Kādus sodus tad paredz likums par nodokļu izkrāpšanu?

Latvijā par izvairīšanos no nodokļiem (vismaz EUR 25 000 apmērā) drīkst iesēdināt līdz 4 gadiem (ja izdarīts grupā – tad līdz 10 gadiem), ar visas mantas konfiskāciju, tajā skaitā to, kas ir pie mammas, sievas vai vecmāmiņas. Par sodiem citās valstīs jau rakstīju. Vispār Rietumos ES uzņēmumiem kriminālatbildības slieksnis var būt ļoti zems – Vācijā PVN deklarācijā nekorekts PVN vismaz EUR 5k apmērā var automātiski nonākt uz izmeklētāju galda, lai papētītu vai uzņēmumā nav bijusi ļaunprātība vai nolaidība. Gan tur, gan Latvijā sliktākā gadījumā iespējama uzņēmuma likvidācija kā sankcija.

Taču svarīgāk par sodiem – PR par to, kas notiek praksē

Taču, kā zināms, nav tik svarīgi teorētiskie sodi likumā, kā prevencijas PR par spriedumiem reālās lietās. VID PR par pieķertajām personām, kā tas notika pirms dažām dienām, tik atbild uz risku – ja noķers, bet ne uz risku – kas par to būs. Arī statistika joprojām nav iepriecinoša, kā redzams no Sorainen veiktā pētījumā par noziegumiem nodokļu jomā, par kuru bija 3 blogu sērija. Vērtētais periods bija 2,5 gadi (19.g. līdz 21.g. vidum), par kuru vērtēti 139 spriedumi publiski pieejamās nodokļu krimināllietās. Vairumā gadījumu no tiem (79) persona ir notiesāta, lietā nepiemērojot piespiedu ietekmēšanas līdzekli. Minētajā 2,5 gadu periodā piespiedu ietekmēšanas līdzekļi piemēroti vien 17 gadījumos, no kuriem 21.g. 1.pusgadā – (te būtu jāskan bungām) .. veselu vienu reizi! No kā tieši te noziedzniekiem būtu jābaidās?

Šāda nesodāmības bravūra nezuda ne mirkli arī no PVN izkrāpēja sejas, kas filmējās Netflix redzamā gabalā. Par to jau rakstīju saistībā ar šīs PVN izkrāpšanas grāmatas autoru M.C. Frunza, ar kuru izdevās aprunāties arī kādā no Tax Stories epizodēm. Šai ziņā minētajā E.Ceipes rakstā bija laba norāde:

“Joprojām, redzot atsevišķu personu neizskaidrojamu pārticības līmeni un to rīcībā esošo mantu, jāsecina, ka daudzas no tām ir sabiedrībā atpazīstamas personas, kuras ir nonākušas arī izmeklēšanas iestāžu uzmanības lokā. Tomēr arī pēc tā šo personu dzīvesveids un labklājība nav mainījusies.” 

E.Ceipe, VID, 5.12.2019., Jurista Vārds

Kā uzņēmumiem sevi pasargāt no nejaušības vai negodprātīga darbinieka?

Rietumos nereti uzņēmumi 1) ievieš PVN risku vadības politiku un 2) pērk attiecīgās apdrošināšanas polises – gadījumam, ja kāds trešā līmeņa iepirkumu menedžeris tomēr griež savas intereses uzņēmumu bosiem aiz muguras. Vadība var būt atbildīga pat tad, ja tā nezina par to, ko dara darbinieki.

Turpinājums par VID izkrāpšanas grāmatu sekos. Te iespējams pierakstīties, lai to nepalaistu garām.