Advokātu darbs VID jājamzirdziņa lietās par uzņēmuma (un tādējādi – nodokļu parādu) pāreju ir uzrādīt tādu mantu, ko uzņēmums no parādnieka nepieņēma, bet bez kuras ieguvēja bizness nav iespējams. Tā kādā lietā pirms dažiem gadiem lēma ES tiesa, kad vēl tiesnešu sastāvā bija mūsu šī brīža valsts prezidents E.Levits. ES tiesa konstatēja, ka aplūkotajā gadījumā nav uzņēmuma pārejas, taču te svarīgāka par rezultātu ir argumentācija.

Jēdziens “visu aktīvu vai to daļas nodošana” PVN direktīvas izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neattiecas uz darījumu, ar kuru komercdarbībai ekspluatēts nekustamais īpašums tiek izīrēts ar visiem inventāra priekšmetiem un patēriņa precēm, kas saistīti ar šo ekspluatāciju, pat ja īrnieks šo (restorāna) darbību turpina ar tādu pašu nosaukumu, kā arī virkne kustamu lietu bija nevis izīrētas, bet pārdotas, ieguvējs pārņēmis darbiniekus, sadarbojies ar tiem pašiem piegādātājiem un pildījis izīrētāja jau uzņemtās saistības ar tā klientiem.

ES tiesa, kuras sastāvā bija E.Levits

Nekustamais īpašums – aktīvs vai bizness?

Minētais jautājums par uzņēmuma pāreju ES tiesā skatīts situācijā, kur visbiežāk rodas neskaidrības darījumos – vai darījums ar nekustamo īpašumu ar visiem tā piederumiem ir darījums ar aktīviem (ar PVN apliekams) vai ar biznesu/uzņēmumu (neapliekams)? Šajā ES tiesas lietā nekustamais īpašums bija izīrēts ar visiem inventāra priekšmetiem un patēriņa precēm (restorāns) un īrnieks šo darbību turpināja ar tādu pašu nosaukumu.

ES PVN direktīvas uzņēmuma pārejas normu mērķis

Atsaucoties uz citām ES tiesu lietām par šo jautājumu, ES tiesa secināja – šīs PVN direktīvas tiesību normas par uzņēmuma pārejas neaplikšanu ar PVN mērķis ir atvieglot uzņēmumu vai to daļu īpašnieku maiņu, vienkāršojot to un izvairoties no saņēmēja naudas līdzekļu apgrūtināšanas ar nesamērīgu nodokļa maksājumu, kurš katrā ziņā tiks atmaksāts vēlāk, atskaitot priekšnodoklī samaksāto PVN.

ES tiesa definē uzņēmuma pāreju

“Visu aktīvu vai to daļas nodošana” – tajā ietilpst komercdarbības nodošana vai autonomas uzņēmuma daļas nodošana, kas ietver ķermeniskas un, attiecīgā gadījumā, bezķermeniskas lietas, kas kopā veido uzņēmumu vai uzņēmuma daļu, kas var veikt autonomu saimniecisko darbību, bet tajā neietilpst tāda lietu vienkārša nodošana kā produkcijas krājumu pārdošana.

Iznomāšana nav atsavināšana, tomēr..

Tiesa uzskatīja, ka par visu aktīvu nodošanu nevar būt runas, ja saņēmējam telpas nepieder. Tomēr virkne kustamu lietu bija nevis izīrētas, bet pārdotas. Īrnieks vairāk nekā 2 gadus veica komercdarbību, ko iepriekš bija darījis izīrētājs, pārņēmis darbiniekus, sadarbojies ar tiem pašiem piegādātājiem un pildījis izīrētāja jau uzņemtās saistības ar tā klientiem. Tas tomēr nemaina to, ka šis īrnieks pats nekad nav varējis konkrēto komercdarbību pārdot. Faktam, ka šajā gadījumā saņēmējs ir turpinājis darbību ar tādu pašu nosaukumu kā izīrētājs, arī šajā gadījumā nav nekādas nozīmes uzņēmuma pārejas konstatēšanā.

Uzņēmuma pārejas kritēriji – joprojām nekonkrēti

Tādēļ ES tiesa norādīja, ka nacionālajai tiesai ir jāpārbauda, vai saņēmējs varēja aplūkoto saimniecisko darbību turpināt, tikai un vienīgi pateicoties šīm nopirktajām lietām, vai tomēr ar vajadzīgo aprīkojumu šīs saimnieciskās darbības turpināšanai nodrošināts bija izīrētais nekustamais īpašums. Nepieciešams arī, lai saņēmējam būtu bijis nodoms nodarboties ar nodoto komercdarbību vai ekspluatēt uzņēmuma daļu, nevis attiecīgo darbību izbeigt un attiecīgi pārdot preču krājumus.

Šāds līgums ir nekustamā īpašuma īres līgums

Papildus uzņēmuma pārejas jautājumam pieteicēja tiesa ES tiesai jautāja – ja tā nav uzņēmuma pāreja, tad kas tas ir par līgumu? ES tiesa konstatēja, ka līgums par nekustamā īpašuma, kurš tika izmantots kā komerctelpas, kā arī šai ekspluatācijā vajadzīgā restorāna inventāra un patēriņa preču īri ir vienots pakalpojums, kurā nekustamā īpašuma īre ir galvenais pakalpojums. Vairāki formāli nošķirti pakalpojumi, kas var tikt sniegti atsevišķi un tādējādi ir atsevišķi apliekami ar PVN vai no tā atbrīvojami, ir jāuzskata par vienu vienotu darījumu, ja tie nav neatkarīgi. Vienots pakalpojums pastāv it īpaši tad, ja divi vai vairāki elementi vai darbības, ko veicis nodokļu maksātājs, ir tik cieši saistīti, ka tie objektīvi veido vienotu, ekonomiski nedalāmu pakalpojumu, kura sadalīšana būtu mākslīga. Tad papildpakalpojumi ir apliekami ar PVN tāpat kā galvenais pakalpojums. Atsevišķs pakalpojums ir uzskatāms tikai par papildpakalpojumu, nevis galveno pakalpojumu, ja tas kā tāds nav klienta mērķis, bet veids, kā visērtāk saņemt galveno pakalpojumu. Piemēram, ja juristi savās izmaksās ietver arī notāra vai tulka pakalpojumus.

P.s. Ja tomēr pārdotu, ne izīrētu nekustamo?

Neskatoties uz šo lietu, paliek neatbildēts jautājums – vai ES tiesa konstatētu uzņēmuma pāreju, ja nekustamais būtu pārdots, nevis izīrēts. Vai mainītos būtība? Diez vai. Vai tagad valsts uzmetējiem būs pamesta ideja – ja valsts nāk virsū restorānam par nodokļu parādiem, izīrējiet visu citam, kas turpina visu zem tā paša brenda un viss būs safe? Nav tik viennozīmīgi. Jā valsts var ņemt nekustamo, bet vai restorāna vērtība ir telpās vai tomēr darbiniekos un idejā, kā padarīt klienta maltītes pieredzi? Pixar jau sen parādīja visiem Gardēdis multenītē, ka pēc Gusto restorāna aizvēršanas visi turpināja nākt uz citu vietu, jo tur bija labais pavārs un apkalpošanas sirds.. Vai par uzņēmuma pārejas kritēriju kļūs sirds? Atbildi varat meklēt te. Sliecos teikt, ka līdz VID aktivitāšu sāgai civillietās uzņēmuma pāreju konstatēja ārkārtīgi reti. Šaubu gadījumos tiesa nepiekrita konstatēt uzņēmuma vai tā patstāvīgas daļas pāreju. Tādēļ arī nekustamā pārdošanas gadījumā nesteigtos celt VID roku šī boksa mača ringā. Uz šādu uzņēmuma pārejas neatzīšanas virzienu iet arī citas ES tiesas lietas. Par tām, iespējams, taps vēl nākamais šīs uzņēmuma pārejas sāgas blogs.

P.p.s. Par uzņēmuma pāreju no maksātnespējīgiem uzņēmumiem

Par uzņēmuma pāreju jau pirms dažiem mēnešiem rakstīju. Tomēr pēdējā laikā man bija šokējoši dzirdēt VID darbinieku izteikumus, ka uz VID neattiecas likuma normas, ka no maksātnespējīga uzņēmuma nevar pāriet saistības pat tad, ja uzņēmuma pāreja konstatēta! Ceru, ka tā nav VID oficiālā pozīcija – lēmumos mūsu klientu uzņēmumu pārejas lietās vēl šāda absurda nostāja no VID puses nav parādījies rakstveidā. Šāda selektīva vien sev tīkamo normu izvēle ir trauksmes zvans valsts tiesiskuma pamatu sargātājiem. Šobrīd šis uzņēmuma pārejas jautājums ir faktiski lielākais VID jājam-zirdziņs, ar ko tas noslauka no biznesa zemes virsas legit biznesus, skrienot pakaļ valsts uzmetējiem.