Pamazām pēc blogiem un podkāstiem sāk ienākt lasītāju jautājumi. Uz interesantākajiem no tiem mēģināšu atbildēt te blogā. Šis jautājums atnāca no Armanda.

PVN “sliekšņa” pārsniegšana

VID ir tiesības 3 (!!!) gadu laikā nosūtīt paziņojumu ar aicinājumu sniegt attiecīgu deklarāciju un maksāt pēc noteiktas formulas aprēķinātu PVN + kavējuma naudas. Realitātē tas nozīmē faktiski maksāt otru ienākuma nodokli, jo tas ir PVN, kas nekur nevienā rēķinā nav iekļauts, ko maksātājs nekad nav saņēmis un nesaņems!! Maziem uzņēmumiem tas nozīmē parādu teju gada apgrozījuma apmērā, ja ne vairāk. Ja attiecīgajā brīdī konts ir pustukšs, tā ir laime, jo darbību var apturēt un visam atmest ar roku, pretējā gadījumā ir jāmaksā milzu summas par, atklāti sakot, sīku neuzmanību. To var saukt par samērīgumu??? Vai šeit nav saskatāms klaji antikonstitucionāls gadījums, samērīguma principa pārkāpums – prasīt nodokli, ko uzņēmums nav prasījis/saņēmis? Šādos gadījumos apstrīdēšana attiecīgajā iestādē, domājams, ir lieka, jo izredžu nav nekādu. Ja nu vienīgi tai tautas daļai, kas visu kārto ar neformālu sarunāšanu… Ja pretējā pusē ir inspektors-knīpstanga, nav iespējams panākt kavējuma naudas samazinājumu pat iekrāto saistību tūlītējas izpildes gadījumā. (Laikam tā ir zīme, ka labāk tīrīt laukā kontu un visu pārmest uz ārzonu.) Bet vai konstitucionālā līmenī šāda norma nebūtu pēc taisnības atceļama?

Ātrās atbildes būtu, ka PVN ir Eiropas nodoklis un tā ir normāla prakse, ka jāreģistrējas un jāmaksā PVN, tiklīdz pārkāpts slieksnis. Nokavējuma nauda arī maksājama, ja ir novēlots maksājums. Saprotu šo sāpi, ka PVN jau nemaz nav iekasēts, bet tad varbūt jāpadomā par pārdošanas līgumu formulējumu, lai šādu PVN būtu iespējams iekasēt no pircēja. Samērā plaši šāds PVN būtības strīds izcēlās tiem, kas maksāja 10% IIN par nekustamā īpašuma nomu un nemaksāja PVN – tiesa palika nelokāma, ka pēc sliekšņa pārsniegšanas PVN sekas rodas neatkarīgi no tā vai pārdevējs pēc tam tās var atgūt no pircēja (ja nevar, tad uzskatāms, ka tā ir daļa no sarunātās pirkuma maksas).

Tagad VID arī ļoti agresīvi iet pakaļ tiem, kas pametuši uzņēmumu ar nodokļu parādiem. Tad VID mēdz iet pakaļ jaunajam uzņēmumam par šiem parādiem, ja uz jauno ir pārnesta daļa vecā uzņēmuma aktīvu vai sliktākā gadījumā ir redzēts, ka VID ir uzsācis kriminālprocesu un cilvēks ir notiesāts pat par EUR 28k uzņēmuma (!) parādu. VID mēdz iet arī pie darījumu partneriem un ielikt vadītāju riska personu sarakstos šādos gadījumos. Ja VID prasa uzņēmumam sniegt uz maksātnespēju un uzņēmums to nedara, iespējama parādu pāreja uz valdes locekļiem personīgi. Ja valde piesaka maksātnespēju, administrators raksies caur darījumiem vai nav iespējama valdes civiltiesiska atbildība. Īsi sakot, nomest uzņēmumu ar nodokļu parādiem vairs nav vienkārši, tāpēc vairumā gadījumu labāk ir cīnīties par taisnību, ja VID tāda nav vai vienoties par nomaksas grafiku, ja tāda ir. Vēl ir iespēja prasīt VID slēgt administratīvo līgumu (izlīgumu), bet VID pagaidām tādu nepraktizē. Tas nav līgums Nodokļu un nodevu likuma 41.p. kārtībā, kur jāpiekrīt VID uzrēķinam un tad iespējams tikt vaļā no daļas no sankcijām, bet gan reāls izlīgums par daļu no VID uzrēķina, ja VID nav 100% taisnība. Arī uzņēmuma ar nodokļu parādiem iztīrīšana sliktākajā gadījumā var novest pie valdes kriminālatbildības.

Noziedzniekiem maksāt par uzrēķina neformālu kārtošanu neieteiktu, jo tādējādi pastāv risks, ka maksātāju uzsēdinās uz adatas un nospiedīs uz ceļiem. Maksājot šādi maksātājs pats ir veicis noziedzīgu nodarījumu un naudas saņēmēji ar to spekulēs, ka var nodot šādu info tiesībsargājošām iestādēm. Tādēļ viņu stratēģija var būt – šantažēt līdz viņiem vairs nav risks, ka uzņēmējam palikuši līdzekļi, lai kādreiz tas spētu atriebties.

Kad sava meža koku pārdošana nav saimnieciskā darbība

Šai kontekstā man nesen arī atnāca jautājums par PVN augoša meža ciršanas tiesību pārdošanai. 70 gadīgam onkulim atnācis VID un prasa reģistrēties kā PVN maksātājam un piemērot PVN pārdošanas darījumam EUR 100k vērtībā. Pamatojums – saimnieciska darbība, jo pirms tam 12 mēnešu laikā bija 2 darījumi pa pārsimts eiro katrs. Patiesībā vēl jautājums vai tas bija viens vai 2 darījumi, jo pircējs bija tas pats un abas pārdošanas var ielikt vienā līgumā. Večuks asarās, jo iegūto naudu jau izdāļājis bērniem un mazbērniem, bet VID tagad prasa samaksāt no tiem 100k PVN. Man šis vairāk izskatās pēc personīgas mantas pārdošanas, ne saimnieciskas darbības. Reģistrēsies un ko tad – uzreiz de-reģistrēsies? Ok, var jau iemaksāt PVN nereģistrējoties, bet tik un tā – kā nodalīt personīgās mantas pārdošanu? Jautājums aktuāls, jo šobrīd ir labas kokmateriālu cenas un daudzi savus mežus izpārdod. VID jau sistēmiski daudziem pārdevējiem klūpot krāgā, kā runā industrijas pazinēji. Tur katrā gadījumā robeža ir ļoti plāna.

Mēs nesen jau tādu gadījumu pētījām un apstrīdējām VID nostāju. Arī spriedumu par šādu strīdu komentējām Sorainen nodokļu ziņās. Īsumā – VID nolēma, ka ir konstatējama Pieteicēja nereģistrētā saimnieciskā darbība – gada laikā cilvēks saņēma 4 maksājumus no komercsabiedrībām par kokmateriālu un augoša meža atsavināšanu. Turklāt, tā kā ienākumu summa pārsniedza likumā noteikto PVN reģistrācijas slieksni (EUR 40 000), VID uzskatīja, ka Pieteicējam bija pienākums reģistrēties VID PVN maksātāju reģistrā. VID noteica Pieteicējam papildus maksājamo budžetā PVN un nokavējuma naudu. Gan pirmās, gan otrās instances tiesas atzina VID lēmumu par nepamatotu, apmierinot pieteicēja pieteikumu pilnā apjomā. Izrādās, ka Pieteicēja veiktie darījumi nemaz neatbilst likumā nostiprinātiem saimnieciskās darbības kritērijiem. Pretēji VID pozīcijai, ka Pieteicējs ir veicis ne mazāk kā divus darījumus saistībā ar kokmateriālu realizāciju un tādējādi nodarbojies ar saimniecisko darbību, tiesa atzina, ka ne kopā, ne atsevišķi šie Pieteicēja darījumi nav kvalificējami kā saimnieciskā darbība, jo tiem nepiemīt sistemātisks raksturs un to pamatmērķis nebija peļņas gūšana.

UIN – fascinējošs jautājums

Uzņēmums dividendēs izmaksā summu X. UIN, kas “it kā” ir 20%, tiek aprēķināts nevis no summas, bet no “bāzes”, kas, tavu brīnumu, ir tikai par 25% augstāka par reāli izmaksāto summu, kā rezultātā faktiski tiek maksāts UIN nevis 20, bet 25% apmērā!! Kā to saukt? Legalizēts bandītisms, likumīga zagšana no valsts puses? Vai, Jūsuprāt, minētās situācijas tiešām ir tiesiski korektas un tajos piemērotās normas nebūtu c. Satversmes tiesu atceļamas? Varbūt ir kādi tiesiski precedenti šajā jomā? (Saprotot, ka tiesisks strīds ar VID jebkurā gadījumā ir bīstams pasākums, jo uzņēmumi šādos gadījumos mēdz līdz nākamajam gada pārskatam neizdzīvot.)

Par UIN bāzi ir tiešām labs jautājums, it sevišķi investoru acīm, kam interesē nodokļa likme, nevis bāzes aprēķināšanas mehānisms. Domāju, ka kaut kas tur nav ok, ka uzņēmums redz, ka likme ir 20%, bet, iedziļinoties bāzes aprēķinā, tomēr sanāk 25%. Visi par to zin jau kopš 2018.g., bet vai tas ir tiesiski? Tomēr uzreiz man ideju nav, uz kādas normas pamata to varētu apstrīdēt. Arī praksē Igaunijā, kur šādas normas ir jau ilgi, kopš Igaunijas UIN modeļa ieviešanas, nekādas pretenzijas nav bijušas. Satversmes tiesa tomēr nelabprāt ko cenšas grozīt nodokļu sistēmā – tur valstij ir diezgan liela autonomija.

Strīds ar VID, starp citu, nav bīstams pasākums. Mūsu lietvedībā esošajās vairāk kā 100 nodokļu lietās lielāko daļu lietu esam uzvarējuši. Vienīgi jārēķinās, ka strīda laikā nauda atrodas pie VID (vai ir vienošanās ar VID par tā nomaksas grafiku līdz 5 gadiem), izņemot retos gadījumos, kad tiesa piešķir pagaidu noregulējumu.

Kaut arī atbildes jūs diez vai iepriecinās, šie ir interesanti jautājumi, kurus labprāt ar mūsu nodokļu un konstitucionālo tiesību ekspertiem papētītu sīkāk.. ja atrastos kāds klients, kam tas ir aktuāli. 🙂

P.s. Tiekamies jau vakarā – LTV1 Kas notiek Latvijā ēterā. 🙂