Apsveicu ar jaunā mācību gada sākumu! Ir labs iemesls arī pamācīties mums. Tikko draugi Vācijā nopublicēja ziņu par svaigu lietu, kas varētu būt aktuāla arī pie mums, jo tādās situācijās VID varētu būt uz pauzes. Vācijas tiesa vērsusies ES tiesā ar lūgumu skaidrot kādas 2007.gada ES tiesas (Reemtsma) sprieduma piemērošanu viņu specifiskā situācijā. Tas pamudināja aiziet uz pirmavotiem un paskatīties – kas tad notika tālajā 2007.gadā?

Kas notika Reemtsma lietā?

Kā te mēģināju uzzīmēt, Reemtsma ir uzņēmums Vācijā, kas iegādājās reklāmas un marketinga pakalpojumus no kāda Itālijas uzņēmuma. Itāļi izrakstīja rēķinu ar PVN un vācieši to samaksāja, bet itāļi saņemto PVN iemaksāja valsts budžetā. Itāļi kļūdījās, jo šiem pakalpojumiem bija jāpiemēro 0% PVN.

Kā situācija samudžinājās tālāk?

Loģiski, ka šādā situācijā itāļu uzņēmumam jāvēršas pie Itālijas budžeta un jālūdz atmaksāt kļūdaini samaksāto PVN, savukārt vāciešiem ir civiltiesiska prasība pret itāļu uzņēmumu. PVN atmaksu Itālijā pieprasīja vācu uzņēmums zem t.s. 8.ES direktīvas, kas ļāva uzņēmumiem vērsties pēc PVN atmaksas citu ES dalībvalstu administrācijās. Tādēļ šķiet loģiski, ka Itālijas valsts PVN atmaksu atteica, bet Reemtsma tomēr Itālijas valsti iesūdzēja Itālijas tiesā. Vācu uzņēmums tā rīkojās, jo itāļu uzņēmums bija kļuvis maksātnespējīgs un piedziņa no viņiem vairs nebija iespējama.

Ko pateica ES tiesa?

Kā parasti, ES tiesa pieturējās pie PVN pamatprincipiem, g.k. neitralitātes (PVN nevar veidot uzņēmuma izmaksas, ja tas nav gala patērētājs) un efektivitātes. (Itālijas) valsts nedrīkst paturēt sev PVN, kas tai nepienākas. Tādēļ, ja valstij nav šādi nepareizi samaksātā PVN atmaksāšanas mehānisma (jo vācu uzņēmumam nepastāv citu iespēju atgūt nepareizi samaksāto PVN), tad valstij tādu ir jāievieš. ES tiesas formulējums pat ir plašāks – vācu uzņēmums šādi var rīkoties, ja tam nav iespējams piedzīt PVN no Itālijas uzņēmuma vai tas ir pārlieku sarežģīti.

Vēl kā tāds daudzpunkts lietā ir ES tiesas remarka, ka šo spriedumu nevar ietekmēt tiešo nodokļu nacionālais regulējums, lai ko tas arī nozīmētu.. Visticamāk, te ES tiesa domāja, ka lai tik Vācija neiedomājas aplikt ar UIN šādi no Itālijas atgūto PVN.

Jaunā vācu lieta centīsies paplašināt šo principu

Manis pieminētajā Vācijas draugu svaigajā lietā vācu uzņēmums izrakstīja otram rēķinu ar 19% PVN. Pircējs to samaksāja pārdevējam un atskaitīja. Vēlāk pircēja audita rezultātā administrācija ļāva atskaitīt vien 7%, jo darījumam bija piemērojama samazinātā likme. Pircējs lūdza pārdevējam atmaksāt starpību, bet tas atteicās, jo bija iestājies darījuma noilgums. Pircējs tad lūdza Vācijas administrāciju atmaksāt šos kļūdaini samaksātos 12% (kopā ar procentiem!), balstoties uz iepriekš skaidrotajiem Reemtsma lietas principiem.

Tādēļ Minsteres nodokļu tiesa (pat ne augstākā) vērsusies ES tiesā ar jautājumiem, kas pēc būtības skaidro – vai iepriekš minēto Reemtsma lietas principu var attiecināt uz situāciju, kur ir iestājies civiltiesiskas prasības noilgums. Intuitīvi šāds noilgums man šķiet pilnībā atbilstošs vismaz ‘neiespējami vai pārlieku sarežģīti’ koncepcijai. Vienīgi nav skaidrs, kā var iestāties civiltiesisks noilgums, bet neiestāties pārmaksas atmaksas noilgums. Iespējams, nodokļu auditā konstatētais kvalificējas kā jaunatklāti apstākļi. Vai varbūt tad nemaz mūsu pārmaksas atmaksas noilgums nav tiesisks? Būs jāpapēta!

Pēc piemēra Latvijā tālu nav jāiet

Arī šobrīd kopā ar kādu klientu klauvējam pie šķietami slēgtām VID durvīm. Uzņēmumam bija darījums ar klientu Vācijā, kam uz darījuma brīdi bija spēkā esošs PVN numurs (par to ir izdruka un strīda nav). PVN numuru uzņēmumam atņēma.. ar atpakaļejošu datumu. Latvijas VID lūdz koriģēt rēķinu un piemērot Latvijas 21% PVN 0% vietā. Vācijas administrācija prasa reģistrēties darījumam Vācijā. Ziņošu par risinājumu, kad tas būs.

Tādēļ pierakstieties te uz nodokļu blogu saņemšanu savā epastā, lai neko svarīgu nepalaistu garām. Arī Delfi.lv tam seko un ik pa laikam pa kādam blogam pārpublicē, kā, piemēram, šo vakar.