Pēdējā laikā 2 klienti uzvarēja VID. Viens – pēc VID audita lēmuma apstrīdēšanas ģenerāldirektorei, bet otrs – pēc ~6 gadu tiesvedības 6 instancēs (2x Senātā un 3x apgabalā). Brīnišķīgi! Neiedziļināsimies šoreiz mūžīgi filozofiskajā jautājumā – kurš par to maksās. Skaidrs, ka mēs visi. Par uzvarēto lietu būtību kādā no nākamajiem blogiem (ja tie jums liekas ok, tos iespējams saņemt e-pastā, ja ierakstīsiet savu adresi atbilstošā lauciņā kolonnā blakus šim blogam pa kreisi). Šoreiz par to, kas notiek pēc uzvaras. Atvainojos par savu franču valodu, bet tālāk tiešām notiek viss diezgan perversi.

Kad ar procentiem viss labi

Vienā no šīm divām lietām VID paši nolēma atmaksāt % (gandrīz 11% gadā) par valsts budžetā iesaldēto summu. Domāju, ka viens cits mūsu klients kādā lietā nu jau pirms daudziem gadiem radīja precedentu, ka VID automātiski pēc uzvarētas lietas maksā %. Uzņēmumam pat tos speciāli vairs VIDam nav jāprasa. Toreiz, starp citu, prasījām arī % par to periodu, kad mums nācās tiesāties vēl par % piedziņu no valsts. Toreiz tiesa mums atteica, bet salīdzinoši nesen bija lieta, kur tiesa piekrita pat šādus % (uz %) maksāt. Galvenajam principam jābūt šādam – nodokļu maksātājam nevajadzētu nonākt sliktākā situācijā pēc uzvarētas lietas, kā tad, ja viņam nebūtu jātiesājas pret VID.

Kad ar procentiem nekas nav labi

Liekas, nu jau par % visādi gadījumi jau bijuši un nav variantu – ja valsts ir prettiesiski iesaldējusi manu naudu, tai par to jāmaksā %. Ko tad VID šoreiz izdomāja otrā lietā, kur, kā nojaušat, nolēma % neatmaksāt bez cīņas? Šo VID teikumu varētu kaut kur ierāmēt:

pārmaksātās nodokļu summas tika atzītas par iesniedzējas rīcībā esošajiem naudas līdzekļiem un tām bija piemērots izpildes nodrošinājums!

VID

Vai, ja nodokļu maksātāja PVN ir piemērots izpildes nodrošinājums, nodokļu maksātājs varēja brīvi rīkoties ar savu PVN pārmaksu? Protams, ka nē! VID pats lēmumā skaidri pasaka, ka PVN pārmaksa bija apķīlāta kā VID audita lēmuma izpildes nodrošinājums! Ak, jā, vēl VID lēmumā piebilst ko vēl absurdāku – likums paredz, ka % maksājami tikai par pārmaksas neatmaksāšanu, bet apķīlāšana pēc savas būtības nav vienādojama ar PVN pārmaksas neapstiprināšanu un neatmaksāšanu! Te kontekstam varu piebilst, ka šī bija viena no lietām, kur no VID noplūda informācija par VID audita lietas materiāliem un klientam puiši piedāvāja par nieka 7% no uzrēķina atpirkties. Savukārt, ja klients šo nesamaksās puišiem, tad VID klientu nogremdēs. Nesanāca nogremdēt un puišu likteni šobrīd lemj tiesa. Tomēr tādas VID mahināciju iespējamās atraudziņas vēl parādās.

Un kā ar advokātu honorāru kompensēšanu?

Skumīgākais šajā visā ir tas, ka klientam atkal jāiet uz tiesu, lai piedzītu no VID šos %. Tomēr vai tas ir finansiāli racionāli – maksāt advokātiem gandrīz tikpat, cik pēc tam no valsts saņems atpakaļ kā %? Tas atkarīgs no tā vai valsts pēc tam kompensēs advokātu rēķinus. Š.g. marta Satversmes tiesas spriedums ir cerīgs – jo tas paredz šādos gadījumos atmaksāt reālos advokātu rēķinus, SAMĒRĪGĀ APMĒRĀ, lai ko tas arī nozīmētu. BET, tam atkal jāiet uz tiesu (3-4 gadi) un atkal jāmaksā advokātiem! Tātad, jācer, ka būs iespējams atgūt advokātiem samaksāto par advokātiem samaksāto izdevumu piedziņu. Brrr.. Abi klienti vēl domā par jaunas tiesvedības uzsākšanu.. Tomēr viņiem te šķiet pārāk daudz nezināmo, lai ieinvestētos šajā procesā. Tikmēr VID priecīgi berzē rokas, jo viņiem atkal par visu šo nekas visticamāk nebūs. Pagaidām. Līdz precedents par piedzenamo summu saprātīgumu radīsies. Igaunijā, piemēram, jau sen šādos gadījumos valsts kompensē visus reālos advokātu rēķinus.