Kas tad šoreiz?

Vakar zvanīja kāds klients un stāstīja par VID darbinieka attieksmi: “Ar mani neviens nekad tādā tonī nav runājis. Pat strādājot ar nodokļu administrāciju Lietuvā ne, nemaz nerunājot par kolēģiem Igaunijā, Zviedrijā u.c. Ja pārējās valstīs esmu klients un mani laipni uzrunā un atgādina par lietām, kas būtu jāsakārto, tad pie mums VID lēmējs neko no manis teiktā vērā neņēma, vien pateica, lai eju uz tiesu, ja mani kas neapmierina.” Iespējams, līdzīgi bijis arī kādam uzņēmumam, kurš tikko apgabaltiesā uzvarējis PVN lietu pret VID. Vēl jau droši vien VID apstrīdēs Senātam, bet virkni secinājumu varam jau tagad izdarīt.

Par termiņiem

Šajā lietā apstrīdētais PVN bija 2016.gadā, VID lēmums bijis 2018.gadā, bet apgabala spriedums – š.g. maijā. Vēl sagaidāms, ka pēc kāda pusotra gada savu vārdu teiks Senāts. Tātad, 2024.gadā viss varētu būt skaidrs par 2016.gada PVN. Ap 8 gadiem uzņēmumam no apgrozījuma izņemti ap EUR 317k. Mjā..

Tagad paskaitīsim, cik budžetam izmaksā šis VID lēmums?

Pareizināsim minēto no uzņēmuma apgrozījuma izņemto summu ar 9,125% gadā – sanāk ap EUR 29k x 8 gadi = ap EUR 232k! Vēl neaizmirsīsim par svaigo Satversmes tiesas spriedumu, kas pateica, ka valstij tagad jāatmaksā reālos advokātu rēķinus (vai tuvu tam) gadījumos, kad VID zaudējis tiesu lietu: “..tiesiskajam regulējumam ir jābūt tādam, kas neattur personu no vēršanās tiesā vispār vai nerada tādu situāciju, ka pēc tiesas procesa persona nonāk finansiāli neizdevīgākā situācijā nekā pirms tam, ja personai radušies izdevumi ir bijuši objektīvi pamatoti un nepieciešami.” Tātad, kopā valstij vēl dārgāk izmaksās šis VID lēmums. Par klientu un banku aprindās sabradāto reputāciju nemaz nerunāsim – par to šobrīd neviens nerunā. Un kur tādā situācijā raut tos 320k + advokātu honorāru, lai izdzīvotu līdz pozitīvajam spriedumam? Kas par to maksās? Mēs visi, protams.

Un kas ar ierēdņiem, kas sūta uzņēmumu di.. (atvainojiet) tiesāties?

Ja kāds ierēdnis būs pieķerts, kā vienā no iepriekšējiem blogiem rakstīju par korupcijas gadījumiem VID, tad viss par atbildību ir skaidrs. VID audita gadījumā tomēr lēmums iet cauri vairākiem sietiem, t.sk. ģenerāldirektores juristu pulciņam. Tāpēc par ierēdņa personīgu atbildību te būs sarežģīti runāt. Tomēr sūdzību par katru atsevišķu VID darbinieku attieksmes izrādīšanu iesniegt noteikti vajag. Kā redzējām no minētā korupcijas piemēra, iestādes adekvāti reaģē, ja ir attiecīgs ziņojums. VID vadībai jau arī droši vien sarežģīti izsijāt VID 3000+ darbinieku armiju. No kā baidās biznesa konsultants? No klienta sūdzības vadībai, jo tas kā minimums var atsaukties uz viņa novērtējumu un bonusu. Protams, cita lieta, ka VID darbiniekiem diez vai atalgojuma sistēma ir tā, kādēļ viņi centīsies pieturēties pie siltas vietiņas..

Starp citu, ja amatpersona, pildot amata pienākumus, ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības ir radījusi mantiskus zaudējumus publiskai personai, tie ir jāatlīdzina. Savukārt iestādei nav tiesību izvairīties no zaudējumu atgūšanas no amatpersonas. Iestādes vadītājs ir atbildīgs par budžeta līdzekļu efektīvu un ekonomisku izlietošanu atbilstoši paredzētajiem mērķiem – šai normai, savukārt, vajadzētu likt Jaunzemes kundzei nopietni padomāt vai vienmēr visās tiesu lietās ir ‘jāiet līdz galaim’. Par visiem šādiem iespējamiem valsts mantas izšķērdēšanas gadījumiem noteikti arī Valsts kontrole būs ieinteresēta zināt.