Gandrīz Jēzus vecums. Labs brīdis ieskatīties pirms-sākumos. Daudzi vairs neatceras, ka neatkarības atjaunošanas gadā Latvijā pastāvēja divas nodokļu sistēmas. 28.12.1990. Augstākā padome pieņēma likumu Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā. Neskatoties uz to, lielie uzņēmumi turpināja maksāt arī PSRS nodokļus, ignorējot šo likumu, kaut arī šī likuma spēkā stāšanās AP lēmums skaidri noteica, ka ar Latvijas likuma «Par nodokļiem un nodevām Latvijas Republikā» pieņemšanas brīdi PSRS likumdošanas akti nodokļu un nodevu jautājumos Latvijas teritorijā nav spēkā. Nodokļu iekasēšanu līdz pat 93.gada beigām veica Valsts finanšu inspekcija, līdz pieņēma likumu par VID.

Ko paredzēja šis pirmais atjaunotās Latvijas nodokļu likums?

Likums bija īss un samērā deklaratīvs – nodokļus visiem Latvijas iedzīvotājiem un uzņēmumiem jāmaksā Latvijā. Pozitīvi, ka jau toreiz veidojās tiesiskās noteiktības aizsargāšanas iezīmes, atšķirībā no šodienas – grozījumi ‘jumta’ likumā un citos nodokļu likumos stājas spēkā ne agrāk par trim mēnešiem pēc to pieņemšanas. 

Kādi nodokļi bija toreiz?

Ar šo likumu pirmajā atjaunotās Latvijas nodokļu sistēmā ieviesa šādus nodokļus: 1) uzņēmumu peļņas nodoklis; 2) īpašuma nodoklis; 3) akcīzes nodoklis; 4) apgrozījuma nodoklis; 5) sociālais nodoklis; 6) zemes nodoklis; 7} iedzīvotāju ienākuma nodoklis; 8) dabas resursu nodoklis; 9) ceļu nodoklis. Starp citu, šobrīd virs 90% no visiem nodokļu ieņēmumiem valsts budžetā ienes vien 4 nodokļi – IIN, VSAOI (zinu, zinu, ka tas pat nav nodoklis), PVN un akcīze. Varbūt tad, ja samazinātu aplokšņu algu problēmu, būtu iespējams atteikties no pārējiem nodokļiem?

Kādi sodi bija toreiz?

Par kavētiem nodokļu maksājumiem likums paredzēja 0,5% dienā nokavējuma naudu, tātad – 182,5% gadā! Tam pat ātrie kredīti šobrīd nestāv klāt! Salīdzinājumam – šobrīd nokavējuma nauda ir 0,05% dienā (18,25% gadā). Interesanti šķiet, ka turpmāk citētās likuma normas par sankcijām aizņem gandrīz 1/2 no likuma (ok, mazliet pārspīlēju, bet tomēr..). “Nodokļa (nodevas) maksātājs, kurš noteiktā termiņa nav iesniedzis paredzētās formas grāmatvedības pārskatus, bilanci, nodokļa aprēķinu par kārtējo periodu, maksā nodokli 110% apmērā no iepriekšējā perioda nodokļa summas. Pēc attiecīgo dokumentu iesniegšanas nodokli pārrēķina, bet par norādītajiem pārkāpumiem nodokļa maksātājs pārskaita attiecīgajā budžetā soda naudu 10% apmērā no tā perioda nodokļa summas, kurā pārkāpums izdarīts. Ja maksātājs ir slēpis (samazinājis) apliekamo peļņu vai citu objektu, izmantojis nepareizu nodokļa (nodevas) likmi, viņš iemaksā attiecīgajā budžetā visu noslēpto peļņu vai par citu objektu aprēķināmo nodokli un soda naudu noslēptās (samazinātās) summas apmērā. Atkārtotas ar nodokli apliekamā objekta slēpšanas (samazināšanas) gadījumā, kas pieļauta viena gada laikā, soda nauda maksājama divkāršā noslēptās (samazinātās) summas apmērā. Par ļaunprātīgu izvairīšanos no nodokļu vai nodevu maksāšanas, ja to par tādu atzinusi tiesa, soda nauda piedzenama trīskāršā noslēptās (samazinātās) summas apmērā.” Šis ir labs atgādinājums par to, ka var likumā sarakstīt visbargākos sodus, bet tas vien neveicina valsts kases veiksmīgu pildīšanos.

Pirmā Valsts ieņēmumu ministra Viļa Krištopāna spilgtākās atmiņas par atjaunotās Latvijas nodokļu sistēmas pirms-sākumiem

“93.gadā, kad pēc Augstākās padomes ievēlēja pirmo Saeimu, joprojām tā īsti nebija ne normālas nodokļu sistēmas, ne arī nodokļu iekasētāju. Viļa pirmais uzdevums Birkava valdībā 93./94.gadā bija veidot VID. Tad kopā ar FM Nodokļu politikas departamenta vadītāju un plaši zināmo atjaunotās Latvijas nodokļu guru Artūru Kodoliņu diskutējām par nodokļu nākotnes vīziju, kā to veidot. Vilis kā toreiz, tā arī tagad uzskata, ka nodokļu politika – tā ir FM, bet VID ir iekasēšanas instruments. Kā politiķi nolemj, tā instruments izpilda. Instruments pats neko neizdomā. 95.gadā radās doma ieviest akcīzi degvielai, jo bija jāsāk kaut ko darīt ar Padomju laika autoceļu mantojumu, kas bija vienkārši katastrofāls. Toreiz pirmās likmes bija 2 santīmi dīzelim un 4 santīmi benzīnam. Toreiz, kad izveidoja VID, ja nemaldos, ikmēneša nodokļu un nodevu ieņēmumi bija ap Ls 60 milj. mēnesī. Tas nozīmē, ka toreiz valsts budžetā gadā pat nesanāca 1 miljards (šobrīd nodokļu ieņēmumi ir ap 10 miljardiem gadā). Praktiski nodokļu tolaik nebija, jo nebija pelnītāju – viss sākās faktiski no 0. Tolaik mēģināja pielīdzināt likmes – 10% gan IIN, gan UIN. Pēc tam pamazām tik sistēma ir apaugusi ar lielām likmēm un daudzām nodevām.”

Dievs, svētī Latviju!